Kājsaluķu Vēsture

Kājslauķi -  Kas tos izdomāja? Un no kurienes tie radās? Daudzi cilvēki neaizdomājas par vienkāršajiem kājslauķim, pa kuriem mēs mūsdienās ikdienā staigājam. Patiesībā kājslauķi, ko mēs lietojam katru dienu, atspoguļo milzīgu tehnoloģiju un atjautības progresu, kas radies tūkstošiem gadu senā pagātnē. Lai gan paklājiņi sākotnēji tika veidoti no pītām augu šķiedrām uz, visticamāk, māla grīdām, mūsdienās paklājiņi ir ļoti labi konstruēti un izgatavoti no profilētiem hibrīdmateriāliem, piemēram auduma un gumijas.

Mūsdienu kājsluķi ir ārkārtīgi efektīvi, absorbējot liekos netīrumus un ūdeni no cilvēkiu apaviem, kuri ienāk ēkās, kā arī pasargājot darbiniekus no darba vietā esošajiem apdraudējumiem. Kā kājsaluķu tehnoloģija ir nonākusi tik tālu?

Īsa agrīno grīdas paklāju vēsture:

Arheologi uzskata, ka agrākie pārnēsājamie grīdas segumi tika izgatavoti jau pirms 25 000 gadiem paleolīta laikmetā. Klanu mājokļos tika izmantota koku miza, lai izveidotu sava veida filcu, no kura pēc tam tika izgatavoti grīdas paklājiņi. Galu galā pat primitīviem cilvēkiem nepatika mednieki, kas visu “pelāčoja” pa zemi un mastodontu iekšām. Nebūtu jābrīnās, ka cilvēki vienmēr ir cītīgi strādājuši, lai uzlabotu vidi sev apkārt.

Neilgi pēc tam cilvēki attīstīja aušanas praksi, lai izgatavotu noteiktas preces. Sievietes ņēma vai nu salmus, vai augiem līdzīgas zāles, ko sauc par niedrēm, un sapina tās kopā apģērbam, groziem vai citiem priekšmetiem. Pirmā reģistrētā pīto niedru grīdas paklājiņu izmantošana bija Mezopotāmijā apmēram pirms 6000 gadiem. Arheologi visā pasaulē ir atraduši paklājiņus pie ugunskuriem simtiem izrakumu vietās.

Bībeles laikos cilvēki, kas nebija bagāti, dzīvoja mājās ar zemes grīdām. Tā vietā, lai apavu tīrīšanai izmantotu paklājus, kā tas ir mūsdienās, paklāji tika izmantoti kā guļammaisi un arī nedaudz siltuma radīšanai aukstā laikā. Šie paklāji, iespējams, bija izgatavoti no kopā savītas vilnas dzijas. Šāda veida grīdas segumi bija populāri līdz pat viduslaikiem. Pirms visām mūsdienu ērtībām, piemēram, flīzēm un koka grīdām, cilvēkiem visā pasaulē bija daudz dažādu risinājumu, kā uzturēt siltumu un komfortu.

Japānā muižnieki tatami paklājus sāka lietot jau devītajā gadsimtā. Tatami ir izgatavots no salmiem, kas veidoti no rīsiem un mīkstas niedres, un šie paklāji bija paredzēti tikai aristokrātu sēdvietām. Tikai 17. gadsimtā vienkāršie ļaudis varēja iegādāties tatami paklājus savām mājām.

19. gadsimta sākumā, izmantojot atkritumus, kuri plikaka pāri pēc auzšnas ar  stellēm, tika izveidots jauna veida grīdas segums. Izmestās dzijas daļas, kas pazīstamas kā thrums (trombu), tika savāktas un izvilktas caur salmu vai cita izturīga materiāla pamatni. Šī prakse, kas pazīstama kā paklāju āķēšana (kuras saknes, iespējams, sniedzas tālāk vēsturē), kļuva populāra Anglijā atrastajos grīdas paklājiņos.

20. gadsimta sākumā kājslauķu izgatavošanai izmantoto materiālu klāsts paplašinājās. Amerikā grīdas paklāju ražošanā tika izmantots viss, sākot no salmiem un rupjš audekla līdz audeklam un džutai. Tikai rūpnieciskās revolūcijas laikā iestāžu grīdas segumi tika izgatavoti no gumijas un naftas bāzes materiāliem.

Kājslauķi? Kad tas kļuva aizraujošs

Kas padara mūsdienu kājslauķus tik aizraujošus? Pirmkārt, tie ir pārsteidzoši efektīvi. Lai gan vidēji ēkā, kurā ienāk un iziet tikai 150 cilvēku, katru nedēļu var uzkrāties vairāk nekā kilograms netīrumu, trīspakāpju paklāju sistēma to faktiski var samazināt par 85–95%. Kurš gan zināja, ka uz apaviem tik ātri var uzkrāties tik daudz putekļu? Bet kā kājslauķi ir attīstījušies par tik labi konstruētiem un efektīviem?

Gumijas paklāju maģija

Vulkanizācija, kas tika izgudrota 19.gadsimtā, ir ļoti svarīga, veidojot ērtu un elastīgu paklāju. Mūsdienu kājslauķi ir tik efektīvi, jo šis dabisko materiālu apstrādes process padara tos izturīgākus intensīvai lietošanai, vienlaikus saglabājot tos pietiekami elastīgus, lai saglabātu kontūras, kas nebojājas.

Elastīgas plastmasas izmantošana patiesībā nav nekas jauns. Jau 1600. gadā p.m.ē., sākot ar olmekiem (no 1500. g. p.m.ē. līdz 400. g. p.m.ē.) un beidzot ar actekiem (no 1100. g. p.m.ē. līdz 1522. g. p.m.ē.), gumija tika kaltēta procesā, kas līdzīgs vulkanizācijai. Lai gan iesaistītā ķīmiskā reakcija, iespējams, nebija īpaši labi izprasta, sajaucot dabisko lateksu ar noteiktu vīnogu sulu, varēja izgatavot izturīgu materiālu, kas līdzīgs mūsdienu gumijai.

Mūsdienu vulkanizācijas process tika izgudrots kaut kad 19. gadsimtā , lai gan precīzs izgudrotājs nav pilnībā zināms. Vīrietis vārdā Tomass Henkoks bija pirmais patents par gumijas vulkanizāciju, bet patiesībā, visticamāk, tieši Čārlzs Gudjērs, slavenais riepu ražotājs, izdomāja pamatmehānismu, kas bija tā radīšanas pamatā. Lai gan vulkanizācijas izgudrojums bija ārkārtīgi svarīgs, tas, visticamāk, bija nejaušs atklājums.

Mūsdienu kājslauķi netiek ražoti, izmantojot šo procesu. Patiesībā mūsdienās izmantotie procesi ir daudz ātrāki, izturīgāki un uzticamāki nekā tie, ko sākotnēji izdomāja Čārlzs Gudjērs gandrīz pirms 200 gadiem. Labu paklāju mūsdienu ražošana ir atkarīga no paātrinātājiem, kas katalizē sēra saistīšanos ar gumiju. Tas ļauj sasniegt daudz īsāku sacietēšanas laiku un ievērojami mazāk enerģijas ražošanā. Pirmais piemērs tam ir Gergs Ūnslāgers, kurš teorētiski izvirzīja un pierādīja, ka tiokarbanilīds var katalizēt sēra saistīšanos ar gumiju. Pašlaik pastāv piecas izplatītas gumijas sacietēšanas sistēmas: sēra sistēmas, metālu oksīdi, peroksīdi, uretāna šķērssaistītāji un acetoksisilāns.

Izgudrojums, kas bija nepieciešams mūsdienu ārkārtīgi efektīvajiem gumijas paklājiem, ir neaustu sintētisko audumu tieša līmēšana ar gumiju. Saķere starp audumiem, kas absorbē šķidrumus un kalpo kā abrazīvs līdzeklis apavu apakšā, un gumijas ribām, kas pēc tam ļauj savākt šķidrumu, bija pēdējais solis efektīvu ieejas paklāju izveidē. Kaut kad 20. gs. četrdesmitajos gados notika gumijas ražošanas un auduma saķeres saplūšana. Lai gan zinātne, kas ir šīs tehnoloģijas pamatā, ir diezgan attīstīta, ir svarīgi saprast, ka, tāpat kā jebkurā citā ražošanas veidā, tagad ir vairāki darba procesi, tostarp: karstā kalandrēšana, lentes kalandrēšana, termiskā savienošana ar gaisu, ultraskaņas savienošana un starojuma siltuma savienošana. Mēs patiešām esam tikuši tālu no koku mizas un austām šķiedrām.

Kāpēc mūsdienu metodes ir tik efektīvas?

Tas viss ir saistīts ar dizainu, modernām gumijas tehnoloģijām un auduma savienošanu ar gumiju. Mūsdienu grīdas paklājiņiem ir dažas nianses, kas padara tos efektīvus ēku tīrības un cilvēku drošības uzturēšanā. Ja aplūkojat vairuma ēkā izmantoto paklājiņu augšpusi, tur ir auduma virsma, kas cilvēkiem nodrošina ērtu un pazīstamu virsmu, pa kuru staigāt. Šim audumam ir arī divējāds mērķis – gan saķere, gan neliels abrazīvs efekts, kas noņem mitrumu un sāk iesūkt to. Visu mitrumu un dubļus, kas iekļūst no apaviem, aiztur paklājiņa izciļņi. Šie izciļņi veido ieplakas, kur var droši uzkrāties ūdens un dubļi. Šīs ieplakas visā paklājiņā neļauj cilvēkiem paslīdēt. Apvienojumā ar saķeri apakšā mūsdienu grīdas paklājiņi lieliski nodrošina cilvēku drošību un ēku iekšpuses tīrību.

Kājslauķi šodien

Mūsdienās kājslauķi ne tikai efektīvi uztur grīdas tīras, bet arī ir videi draudzīgi. Daudzi grīdas paklājiņi tiek ražoti, izmantojot pārstrādātus materiālus, piemēram, plastmasas dzērienu pudeles un automašīnu riepas. Mūsdienīgi kājslauķi var būt pat vizuāli pievilcīgi, pateicoties krāsnoturīgiem pavedieniem, kas saglabā savu izskatu gadiem ilgi. Pateicoties modernākajiem digitālajiem printeriem un līmvielām, uz kājslauķiem var attēlot arī krāsainus logotipus.

Neatkarīgi no tā, vai jums ir nepieciešams kājslauķis, kas ļoti labi absorbē mitrumu, kas agresīvi noskrāpē netīrumus no apaviem, vai pat tāds, kas samazina noguruma līmeni tiem, kad uz tā stāv, redcarpet.lv ir jūsu universālveikals visām jūsu kājslauķu vajadzībām. Sazinieties ar redcarpet.lv jau šodien un apskatiet pilno augstākās kvalitātes grīdas kājslauķu klāstu, no kuriem daži varētu nonākt nākotnes vēstures grāmatās!

Nav komentāru

Komentēt